Uyu ndi Khalai. Ali ndi zaka zisanu ndi ziwili. Dzina lake litanthauza kuti “wabwino” mucilankhulo cake, Lubukusu.
Ella es Khalai. Tiene siete años. Su nombre significa “bondadosa” en su idioma llamado Lubukusu.
Khalai amauka ndiku lankhula ku mtengo wa malalanje. “Conde mtengo wamalalanje, kula msinkhu ndipo utipatse malalanje ambili akupsya.”
Khalai despierta y le habla a los naranjos. “Por favor naranjos crezcan mucho para que nos den muchas naranjas maduras.”
Khali apita ku sukulu. Pa njila, alankhula ku msipu. “Conde msipu, khalani obiliwila ndipo musaume.”
Khalai le habla al pasto mientras camina a su escuela. “Por favor pasto, crece muy verde y nunca te seques.”
Khalai apita pa maluwa amthengo. “Conde, maluwa, pitilizani kukula kuti ndikuikeni mu tsitsi langa.”
Khalai pasa frente a unas flores silvestres. “Por favor flores, sigan floreciendo para ponerlas en mi cabello.”
Ku sukulu, Khalai alankhula ku mtengo pakati pa sukulu. “Conde mtengo, khalani ndi nthambi zikulu kuti tiziwelengela pansi pa mtengo.
En la escuela, Khalai le habla a un árbol que está en medio del recinto. “Por favor árbol, crece con ramas muy grandes para que podamos leer bajo tu sombra.”
Khalai alankhula ku maluwa ozungulila sukulu. “Conde, kulani olimba ndiponso letsani anthu oipa kulowa.”
Khalai le habla a la cerca de arbustos que rodea su escuela. “Por favor, crece muy fuerte para que detengas a la gente mala que quiera entrar.”
Pamene Khalai abwelela kunyumba kucokela kusukulu, ayendela mtengo wa malalanje. “Kodi malalanje ako apsya kale?” Afunsa Khalai.
Cuando Khalai vuelve a casa, ella visita al naranjo y le pregunta: “¿Están listas tus naranjas?”
Malalanje akalibe kupya,” anena Khalai. “Ndizakuonanso mailo mtengo wa malalanje,” analankhula Khalai “Mwina, uzandikhalila ndi lalanje lakupya!”
“Las naranjas aún se ven verdes,” dice Khalai. “Nos vemos mañana, naranjo,” Khalai continúa. “¡Quizás, mañana tendrás una naranja lista y madura para mí!”